domâ  do|mâ  [CO]

  1. v.tr. fâ che un animâl, soredut un cjaval, si usi a ubidî e a jessi sometûtdomâ sot al jôf ju bûs nuviçs (Zuan Josef Busiç, La Gjeorgjica di Virgjili)
    Var. domeâ
    1. fâ che un animâl al ubidissi intun ciert moment"Bepo, cor vie, al è dispeât il torel, al à ribaltât il podin dal lat, lis manzis a talpinin come matis, lis vacjis si scuarnin, al è il diaul te stale, no soi bon di domâlu" (Pieri Somede dai Marcs, Il prossim)
  2. v.tr. rivâ a tignî cdn. o alc, sedi materiâl che imateriâl, sot dal propri control o dominita chê gnot lis robis i saltavin tal cjâf e lui nol podeve domâlis (Alan Brusini, Par stradis lungjis)
    Sin. pleâ , dominâ , sotanâ , someti , somerzi