rasintâ
ra|sin|tâ
[BF]
-
v.tr.
passâ une vore dongje, tocjant o scuasi tocjant alc:
un boconon di cjastinâr salvadi al veva slungjât i braçs fin a rasintâ ogni pôc al mûr (Anna Bombig, Par una cjastina...)
Sin. rasâ
, sfrissâ
, lenzi
, sfilâ2
, sfiliâ3
-
v.tr.
rivâ scuasi a un ciert risultât o a une cierte cundizion:
lis predicjis furlanis dal plevan / di sant Jacum, famôs in stramberiis, / che, in buine fede e sempliç, / cuant che al meteve a man / la spine dai esemplis, / al rasintave fin lis eresiis (Emilio Nardini, Lis predicjis dal plevan di Sant Jacum)