cipâ ci|pâ [CO]
-
v.intr.
dai uciei, cjantâ fasint suns curts e avonde acûts:
fûr dal bosc, tor ator, il prin cipâ dai ucieluts (Ercole Carletti, L'amôr vieri);
uì invessi al cipava il rusignoul (Novella Cantarutti, Inemorato io son di te)
Sin. cibiscjâ , ciccicâ
Cfr. cjantâ , zornâ , cinghinâ - v.intr., v.tr. dî ce che si pense: e stait ciarts che o ciparai, / ciparai sun chei vilans / infingarts, raze di cjans (Pieri Çorut, Il Strolic furlan par l'an 1851)