tavuaie  ta|vua|ie  [AF]

  1. s.f. (var.) viôt tavaie doman te nestre vile si use a fâ il secont Nadâl e si guste su la tavuaie, no mo? (Josef Marchet, Lis predicjis dal muini); grimâi e façolets in sorte, spinâts, a rosis, di tul e di madras, e tavuaiis di cjanaipin, e mantîi di fîl, e mil altris strafaniçs, e la mobilie de part di femine (Dino Virgili, La aghe da pît la cleve)