tartaiâ
tar|ta|iâ
[CO]
-
v.intr., v.tr.
dî o fevelâ in maniere pôc clare, soredut interompint la pronunzie o ripetint suns o silabis:
"Tirimi sù!" al disè il vieli cu la bocje stuarte, tartaiant. "Ce âstu, pai?" "No sai: no pues movimi ben." Il miedi al fevelà di congjestion cerebrâl (Lelo Cjanton, Lis scarpis gnovis);
"Ah! - al veve dât sù dut content il fari zovin che al tartaiave un pôc. - A-ncje voaltris o s-sês coscrits! P-pari, âstu s-sintût?" (Gianni Gregoricchio, Îr e doman)
Sin. barbotâ
, solengâ
, barbelâ