gjigjo gji|gjo [CO]
-
s.m., adi.
(ancje spres.)
che, cui che al è dal Venit orientâl:
dilunc dal flum schiriis di operaris plavots e gjigjos, là, a vuaiavin chê striche di campagne (Dino Virgili, La aghe da pît la cleve);
mi impensi, cuant che o jeri frut, dai «gjigjos» che a rivavin ca dal trevisan, dai paîs de Livence e de Plâf cu lis vacjis e un cjar cjamât di pocjis robis (Roman Michelot, La cjase dai contents)
Cfr. gjigjot , venit