clucât2  clu|cât  [CO]

  1. p.pass., adi. viôt cluca2 , viôt clucâsi
  2. adi. che al à un dam, soredut un ingjâf, par vie di cualchi boteune rie di pladinis e pignatis clucadis (Maria Forte, La tiere di Lansing); bancs carulâts, peçots tarmâts, vâs sclapâts, cjandelîrs clucâts (Josef Marchet, Lis predicjis dal muini)
    Sin. macât , macolât