ministrâ  mi|nis|trâ  [AF]

  1. v.tr. (var.) viôt aministrâ par ministrâ une Comune, bastarès lavorâ di plui, spindi mancul e robâ nuie (Riedo Pup, Innsbruck Bonn e Avellino); in chê volte i voleve tant pôc a ministrâ une sostance (Pieri Somede dai Marcs, Pre Josef); il predi intun paîs al ven mandât par ministrâ i sacraments, par spiegâ la peraule di Diu, par dî la messe e fâ lis funzions (Josef Marchet, Lis predicjis dal muini)