gabiot  /-òt/  ga|bi|ot  [CO]

  1. s.m. cualsisei spazi o ambient avonde piçul, cuviert e sierât, ancje no dal dut, di stangjis, breis, parêts, paradanis e v.i.lis stanziis des scuelis a jerin prontis cui gabiots pal vôt (Pieri Somede dai Marcs, Lis votazions); un dai daziârs, stant su la puarte dal gabiot i domandà: "Dulà vadial, sâr Jacum?" (Angelo Covazzi, I pulçs); sgarfât intal gabiot dai imprescj, si jere armade di un pâr di fuarpiis di chês che si dopre par cerpî lis vîts (Franca Mainardis, A ôr dal flum)
    Var. cabiot
    1. spazi sierât di stangjis par impedî di scjampâmancumâl che ju àn brincâts, cjariâts sui gabiots e menâts vie (Riedo Pup, Lis mudantis tricolôr)