boscâ
bos|câ
[CO]
-
v.intr., v.tr.
taiâ arbui tal bosc:
no scjamparin de ruvine che la vedue cul so fi e doi altris fruts saltâts fûr a buinore a stielis sul pradissit, dulà che a vevin boscât tal dì prime (Catarine Percude, La fuiace de Madone)
Sin. disboscâ
-
taiâ e cjapâ tocs di arbul o arbossits tal bosc:
il sotbosc al jere net, stant che un vecjo fituâl dal paîs al lave a boscâ par fâ a miezis (Franca Mainardis, Il sium di Lissandri)
-
taiâ vie un bosc intîr:
pareve che a vessin cjapât gust a voltâ e a savoltâ chê tiere malandrete, a dreçâ rivâi, a jemplâ fossâi, a boscâ, a gjavâ çocjis e meti jù vîts (Pieri Menis, Agne Ursule)